Esmu domājusi par to, ka dzīves atziņas vismaz manā dzīvē atnāk vērojot sevi, Tevi, pasauli, cilvēkus... caur to pieredzi, kuru man sniedz mana dzīve. Interesanti, reizēm aizdomājos, ka citi notikumi manā dzīvē, nebūtu noveduši mani pie tām pārdomām, kuras manī ir tagad.  Sev, it kā mierinot saku, ka viss ir labi - ēst ir ko, par dzīvokli samaksāju, mīlēt ir ko un rūpēties par ko, arī... Skumji tikai, ka nevaru paskriet, arī eju ne visai raiti, jo kāja ķerās, varu nokrist... Stulbi, ka apkārtējie blisinās, jo esmu citādāka...skumji, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuri nesaprot, ka arī invalīdiem ir sirds, kura sāp, ja tai dara pāri... Priecājos, ka ir cilvēki, kuriem vienalga kāds ir otrs pēc fiziskiem dotumiem, un viņi vispirms otrā redz CILVĒKU. ... Tas ir ļoti būtiski, lai savstarpējās attiecības starp cilvēkiem būtu un paliktu cilvēciskas... Tā tiešām ir VĒRTĪBA...
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .